Mīlestības pilnas attiecības ar saviem tuviniekiem veido spēju būt laimīgiem. Šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā aicinam padomāt cik tuvākie cilvēki ir svarīgi mūsu dzīvē, aicinam atrast laiku nesteidzīgām sarunām ar viņiem. Atrast laiku, lai pateiktu, cik viņi ir īpaši. Atrast laiku, lai kopā izlasītu brīnišķīgu stāstu…
Reiz dzīvoja mazi koka cilvēciņi. Visas koka radībiņas bija iztēsis galdnieks vārdā Eli. Viņa darbnīca atradās pašā kalna galā, no kurienes viņš varēja lūkoties uz mano ciematiņu.
Katrs koka cilvēciņš bija citādāks. Dažiem bija lieli deguni, citiem – lielas acis. Daži bija gari, daži – īsi. Daži nēsāja cepures, citi – mētelīšus. Bet viņus visus bija radījis viens un tas pats galdnieks, un visi viņi dzīvoja nelielā ciematiņā. Katru dienu, no agra rīta līdz vēlam vakaram koka cilvēciņi darīja vienu un to pašu: viņi dāvināja viens otram uzlīmes. Katram koka cilvēciņam bija kastīte ar zelta zvaigžņu uzlīmēm un otra ar pelēko punktiņu uzlīmēm. Visā pilsētā cilvēki staigāja šurpu turpu pa ielām, aplīmējot viens otru ar uzlīmēm. Glītie cilvēciņi, tie no gludā koka ar skaisto krāsojumu, vienmēr saņēma zvaigznītes. Bet, ja koks bija raupjš vai krāsa sākusi lobīties, tad viņi saņēma pelēko punktiņu uzlīmes. Arī talantīgie cilvēciņi saņēma zvaigznītes. Daži varēja pacelt smagas nūjas augstu virs galvām, citi spēja veikli pārlēkt pāri lielām, no kastēm veidotām grēdām. Vēl citi zināja sarežģītus vārdus un prata dziedāt skaistas dziesmas. Visi dāvināja tiem zelta zvaigznītes.
Daži vīriņi no galvas līdz kājām bija noklāti ar zvaigznītēm. Viņi sajutās labi ik reizi, kad saņēma kādu jaunu zvaigznīti. Tas viņiem lika censties vēl vairāk, lai iegūtu aizvien jaunas uzlīmes.
Bet citi nebija tik izveicīgi, un tie dabūja pelēkus punktiņus. Pančinello bija viens no viņiem. Tāpat kā citi, viņš centās lekt augstu, tomēr nokrita. Un, kad viņš pēdējo reizi bija nokritis, pārējie sapulcējās ap viņu un lipināja virsū pelēkos punktiņus.
Dažreiz krītot, Pančinello noskrāpēja savu krāsojumu, tāpēc pārējie deva viņam vēl vairāk punktiņus. Un tad, kad viņš centās paskaidrot, kādēļ nokritis, viņam vienmēr gadījās pateikt kaut ko muļķīgu, un koka cilvēciņi viņu atkal varēja bagātīgi apdāvināt ar pelēkajiem punktiem.
Pēc kāda laika Pančinello jau bija apklāts ar tik daudz punktiņiem, ka viņš vairs negribēja iet ārā no mājas. Viņam bija bail, ka atkal izdarīs kādu muļķību – aizmirst savu cepuri vai iekāpt peļķē, un tad cilvēkiem būs izdevība dot viņam aizvien vairāk punktiņus.
Patiesībā, viņam bija tik daudz punktiņu, ka daži cilvēki nāca klāt un līmēja jaunus tāpat vien bez iemesla.
“Viņš ir pelnījis daudz punktus,” koka cilvēciņi piekrita cits citam.
“Viņš nav labs koks cilvēciņš.”
Vēl pēc kāda laika Pančinello sāka ticēt apkārtējo runām.
“Es neesmu labs koka cilvēciņš,” viņš teica.
Tās nedaudzās reizes, kad Pančinello izgāja ārā, viņš pavadīja laiku kopā ar citiem koks cilvēciņiem, kuriem arī bija daudz neglīto punktiņu. Starp līdzīgiem viņš jutās labāk.
Kādu dienu viņš satika koka cilvēciņu, kurš bija citādāks nekā tie, kurus viņš pazina līdz šim. Viņai nebija ne zvaigznīšu, ne punktiņu uzlīmes. Viņa bija no vienkārša koka. Viņas vārds bija Lučija. Nebija jau tā, ka cilvēki necentās aplīmēt viņu ar savām uzlīmēm, taču tās gluži vienkārši nelipa klāt. Daži koka cilvēciņi apbrīnoja Lučiju, jo tai nebija neviena pelēkā punktiņa, un tāpēc gribēja dāvāt viņai zelta zvaigznītes, bet arī tās nelipa un krita zemē. Turpretī citi skatījās uz viņu no augšas, jo viņai taču nebija nevienas zvaigznītes, un tas, viņuprāt, bija iemesls, lai pielīmētu kādu punktiņu, bet arī tie neturējās klāt.
“Arī es gribētu tāds būt,” nodomāja Pančinello. “Man nav vajadzīgas nekādas uzlīmes.” Un tad viņš pajautāja vienīgajai koka meitenei, kurai nebija nevienas uzlīmes: “Kā tev tas izdodas?”
“Tas ir ļoti vienkārši,” Lučija atbildēja. “Ik dienas es eju apciemot Eli.”
“Eli?”
“Jā, Eli. Galdnieku. Es kopā ar viņu sēžu viņa darbnīcā.”
“Kāpēc?”
“Kāpēc tev pašam to neuzzināt? Dodies augšup kalnā! Viņš ir tur.” To pasakot koka meitenīte, kurai nebija nevienas uzlīmes, devās prom.
“Bet vai viņš vēlēsies mani satikt?” iesaucās Pančinello. Taču Lučija to vairs nedzirdēja. Tad viņš nosēdās pie loga un sāka vērot, kā koka cilvēciņi ārpusē šaudījās apkārt, dāvājot viens otram zvaigznītes un punktus.
“Tā nav pareizi,” viņš nomurmināja pie sevis un nolēma doties satikt Eli.
Pa šauru taciņu viņš soļoja augšup kalnā, līdz nokļuva galā un iegāja lielā namā. Ieraugot visu tik milzīgā izmērā, viņa koka ačteles izbrīnā iepletās. Krēsls bija tik augsts, cik viņš pats. Lai ieraudzītu, kas notiek uz galdnieka ēvelsola, viņam nācās pastiepties pirkstgalos. Āmurs bija tikpat garš kā viņa roka.
Pančinello smagi nopūtās: “Nē, es te nepalikšu,” un pagriezās, lai dotos prom.
Pēkšņi viņš izdzirdēja savu vārdu: ”Pančinello?”
Balss bija zema un spēcīga. Pančinello apstājās.
“Pančinello! Es priecājos tevi redzēt. Nāc, ļauj man tevi tuvāk aplūkot!”
Pančinello uzmanīgi apgriezās un pavērās lielajā, bārdainajā galdnieka sejā.
“Tu zini kā mani sauc?” mazais koka cilvēciņš iejautājās.
“Protams es zinu. Es taču tevi uztaisīju.” Eli pieliecās, pacēla viņu un nosēdināja uz ēvelsola.
“Hmm,”nopētījis pelēkos punktus, domīgi noteica meistars.
“Izskatās, ka tu esi saņēmis daudz sliktās uzlīmes.”
“Eli, es tā negribēju. Es tiešām centos.”
“Ak, tev jau nav jāaizstāvas manā priekšā, mazais! Man ir vienalga, ko pārējie koka cilvēciņi domā. Bet es domāju, ka tu esi ļoti īpašs.”
“Tev ir vienalga?! Un… Es, īpašs? Kāpēc gan? Es nemāku ātri iet vai augstu lekt. Man krāsa lobās. Kāpēc es tev esmu tik nozīmīgs?”
Eli palūkojās un Pančinello, uzlika savas rokas uz viņa mazajiem koka pleciņiem un noteica: “Tāpēc, ka tu esi mans. Tas tevi padara tik īpašu.”
Neviens nekad nebija uz Pančinello raudzījies tā, un viņš nezināja, ko teikt.
“Katru dienu es cerēju, ka tu nāksi,” Eli noteica.
“Es atnācu, jo satiku kādu, kam nebija nevienas uzlīmes” teica Pančinello.
“Es zinu. Viņa man stāstīja par tevi.”
“Kāpēc viņai neviena uzlīme nelīp klāt?”
Meistars maigi ierunājās: “Jo viņa zina, ka tas, ko es domāju ir daudz svarīgāks par to, ko domā pārējie. Uzlīmes līp klāt tad, ja to atļauj.”
“Ko?”
“Tās līp klāt tikai tad, ja tev tās kaut ko nozīmē. Jo vairāk tu uzticēsies manai mīlestībai, jo mazvērtīgākas tās tev kļūs.”
“Es neesmu pārliecināts, ka es tevi sapratu.”
Eli pasmaidīja: “Tu sapratīsi, bet līdz tam paies kāds laiks. Tev ir daudz uzlīmju. Sākumā vienkārši nāc apciemo mani katru dienu, lai es varētu tev atgādināt, cik ļoti daudz tu man nozīmē.”
Eli pacēla Pančinello no galda un nolika uz grīdas.
“Atceries,” Eli noteica, kad koka cilvēciņš tuvojās durvīm. “Tu esi īpašs tāpēc, ka es tevi radīju. Un es nemēdzu kļūdīties.”
Pančinello neapstājās, taču sirds dziļumos nosprieda: “Man liekas, ka viņš tiešām tā domā.”
Un tajā brīdī no viņa mazā augumiņa nokrita viens punktiņš.
*Materiāla vai tā daļu pārpublicēšanas gadījumā jānorāda: Autors: Max Lucado, publicēts no www.psihologukonsultācijas.lv