Bērna attīstība no 3 līdz 6 – 7 gadu vecumam ir nozīmīgs posms dzīvē, kas būtiski nosaka tālāko cilvēka dzīves kvalitāti, sniedz pamatievirzes gan iekšējās izjūtās par šo dzīvi, gan priekštatos par dzīves vērtībām. Vecumā no 3 – 7 gadiem bērns izspēlē dažādas lomas, situācijas. Tajās atspoguļojas bērna iekšējās pasaules aktualitātes – ko viņš pārdzīvo, kā jūtās, ko pieredzējis apkārtējā vidē. Vienlaicīgi sevi identificējot ar dāždām lomām, iedzīvinot savā pasaulē to, ko redzējis pieaugušo dzīvē. Bērni atkārto tēta un mammas attiecības vai arī attēlo televīzijā redzēto, pasakās dzirdēto, kas spēcīgi palicis atmiņā. Mēs pieaugušie, vērojot bērna rotaļu, varam izprast viņa dzīvē aktuālo, to, ar ko bērns nespēj padalīties vārdiem, noformulēt, arī lūgt pēc atbalsta.
Šis ir vecums, kurā bērnam veidojas iniciatīva dažādām darbībām, aktivitātēm. Bērnam ir dabiska vēlēšanās izvirzīt mērķus, būt aktīvam, tos sasniegt. Ja bērns tiek kaunināts, nobārts, atstāts novārtā vai vecāki uzņemas pārmērīgu aprūpi, neļaujot viņam pašam būt atbildīgam, piedzīvot gan veiksmes prieku, gan neveiksmes rūgtumumu, var veidoties vainas apziņa. Ja vecāki atbalsta savu bērnu un ļauj viņam būt iniciatoram, tad bērns iemācās mērķtiecīgi darboties, priecāties par sasniegto. Pretējā gadījumā veidojas bailes no soda, apziņa, ka nekas neizdodas, tāpēc nav vērts kaut ko ierosināt vai darīt, veidojas pāridarījuma vai vainas izjūta.
Atslēgas vārds – mērķis.
Bērns sāk veidot lietu kopsakarības, arvien labāk izprast cēloņu, seku sakarības. Tāpēc bērns uzdod daudz jautājumus. Kāpēc saule pazūd vakarā? Kā uzradās brālītis? Kāpēc ūdens ir slapjš? u.tml. Tajā atainojas bērna izziņas lielā aktivitāte. Viņš nav slinks, viņš vēlas visu zināt.
Šī perioda sākumā bērnam dominē egocentriskā domāšana. Tas nozīmē, ka uz situāciju viņš spēj paskatīties tikai no viena – sava redzesleņķa. Piemēram, ja uz gultas ir lelle un bērns redz viņu no matu puses, tad viņam grūti iztēloties, ka tā pati lelle ir ar seju, acīm, lūpām. Tāpat citās ikdienas situācijās bērnam grūti saprast vecāku prasības, ja viņam lietas liekas citādākas. Piemēram, veikalā nereti mazie krīt uz zemes, raud, taisa histērijas, ja viņam netiek nopirkts vēlamais objekts. Pieaugušajiem šādā situācijā vislabāk nereaģēt, kā arī visas vēlmēs nepiekāpties. Arī apkārtējiem ieteicams nekaunināt ne vecākus, ne bērnus. Katram darīt to, kāpēc veikalā ieradies. Ar laiku mazais sapratīs, ka ne viss ir labs, ko vēlās, ka visas situācijās ir dažādi skatu punkti, dažādi viedokļi. Ne viss, kas uz šo mirkli mums šķiet tas labākais, arī ir labākais viņam. Tas ir bērna iekšējais konflikts starp “Es gribu!” un sabiedrības normām, vecāku prasībām, vērtībām. Mazināt egocentrisko domāšanu vislabāk var māmiņas un tēta mīlestības pilnās sarunas, iejūtīga izturēšanās, kas māca empātiju arī bērnam. Vienlaicīgi stingras robežas savās prasībās, kas tiek panāktas ar mierīgu izturēšanos. Egocentriskā domāšana ar laiku mazinās līdz izzūd pavisam. Viena no sākumskolas bērna gatavības pazīmēm ir spēja pieņemt prasības un akceptēt citu viedokli. Tas liecina, ka egocentriskā domāšana vairs nav dominējošā.
Saskarsmē dominējošā vajadzība ir gūt vērtējumu un atzinību pieaugušo acīs. Tas veido sevis nozīmīguma apziņu un sniedz bērnam būtisku informāciju pašapziņas veidošanā. 6 – 7 gadu vecumā bērnam jau ir izveidojusies noturīgs priekštats un attieksme pret sevi un citiem. Un arvien pieaugušais paliek par paraugu viņa paša rīcībai. Vecākiem būtiski visas prasības, kuras izvirza saviem mazajiem, pildīt arī pašiem. Nereti vecāki izsaka, ka grūti bērniem iemācīt kārtību savā istabā. Pa dienu rotaļlietas parasti ir izmētātas, bērns vakarā nevēlas tās sakārtot. Skaidrs, ka šajā vecumā bērns neizjūt īpašu vajadzību pēc kārtības. Tomēr mācīt to jāsāk tagad. Viens no vienkāršākiem ieteikumiem bērnistabā neveidot rotaļlietu plauktus, kuru sakārtošanā vakarā var prasīt lielas pūles un bērnam mazināt vēlēšanos nākamajā dienā ar tām rotaļāties, ja zinās, ka vecāki atkal prasīs tās sakārtot. Labāk iegādāties rotaļlietu kastes, kurās mantiņas vakarā var ātri salikt. Vēl būtiskāk, lai tās prasības, piemēram, istabas kārtošanā, kas izvirzītas bērnam, ir tiesi tādas pašas arī vecākiem. Lūk viens interesants padoms no kādas ģimenes dzīves. Vecāki uzaicināja vakarā savu bērnu, lai kopīgi izrunātu mājas kārtošanas paradumus nākotnei. Tika ierosināts, ka vakarā gan tētis, gan mamma, gan bērns savas lietas sākārtos. Tam būs noteikts laiks visai ģimenei pirms došanās pie miera. Istabas stūrī vecāki ierosināja novietot kasti, kurā nonāks tās lietas, kas netiks sakārtotas un tur atradīsies veselu nedēļu. Bez tam šī prasība visai ģimeni bija vienota. Svarīgi, ka šāds lēmums tika pieņemts kopīgi ar bērnu, viņam bija iespēja izteikt savas domas un viņa piekrišana bija tikpat būtiska kā tēta un mammas piekrišana. Interesanti, ka pirmais šajā kastē nonāca māmiņas maks ar visam kredītkartēm un citām ikdienai nepieciešamajām lietām. Māmiņa to izturēja, bet bērnam tas bija milzīgs stimuls rīkoties tāpat kā viņa vecākiem – ievērot ģimenes noteikumus. Viņam bija iespēja novērot savus vecākus, kuri bija spējīgi upurēt, pieciest neērtības tādēļ, ka bija kopīgi par kaut ko vienojušies. Šādiem nelieliem ikdienas sīkumiem ir tālejošākas sekas bērna personības veidošanā. Bērns kā rentgena aparāts skenē savus vecākus, viņa mazās actiņas ielūkojas savu vecāku dzīvē un pamana pat to, ko vecāki nenojauš. Ja bērniņš redz, ka vecākiem rūp viņu ģimene, savstarpējās attiecības, bez tam, vecāki visā tajā ir patiesi – bērns atdarinās savus mīļos. Ja vecāki visas prasības, ko izvirza uz āru, no sirds cenšas realizēt savā dzīvē, tādā veidā mazajam rāda vislabāko piemēru un stimulē iekšējās motivācijas veidošanos. Viņš sekos ģimenes vērtībām, paraugam, ko ikdienā redzēs. Bērnam ikvienā vecumā svarīgi redzēt vecāku vienotību svarīgos jautājumos. Tas ne tikai sniedz drošības izjūtu viņa dzīvē, bet ieaudzina ģimenes vērtības.
Mag. Psych. Daina Žurilo
*Materiāla vai tā daļu pārpublicēšanas gadījumā jānorāda: autore Mag. Psych. Daina Žurilo, publicēts no www.psihologukonsultācijas.lv