Ja, rakstot par citiem vecuma posmiem, svarīgi minēt to sākuma un beigu gadus, tad par robežu, kad bērns kļūst par pusaudzi, vecākiem nav īpaši grāmatās jālasa. Tas ir skaidri redzams bērna uzvedībā, attieksmē pret apkārt notiekošo, biežās garastāvokļa un emociju maiņās utt. Tomēr pāri visam – šis ir bezgala skaists periods cilvēka dzīvē un ģimenes kopīgos pārdzīvojumos. Bērns, kura būtībā rodas cēlas ilgas – kļūt neatkarīgam, autonomam, patstāvīgam, izmainīt pasauli (vai vismaz savus vecākus), visu darīt labāk vai vismaz citādāk. Šis bērns bieži sastopas ar pieaugušo nesapratni, apjukumu, pārmetumiem… kaut arī mēs, pieaugušie, tik ļoti vēlamies, lai bērns kļūtu pastāvīgāks.
Iezīmēju dažas grūtības pusaudža un viņa tuvo cilvēku iekšējos pārdzīvojumos, tomēr tie nav šī skaistā bērna dvēseles ceļojuma atslēgas vārdi. Šis ir vienreizējs dzīves brīdis, kurā notiek daudzas spraigas iekšējas cīņas. Un tieši šajā brīdī pusaudzim ģimenes atbalsts ir neatsverams.
Vienlaicīgi šis ir laiks, kurā ģimenes robežas tiek pārbaudītas. Tiek pārbaudīts vecāku attiecību stiprums, spēja vienoties un paust kopīgu viedokli, pastāvēt par savām vērtībām, bet pāri visam – mīlēt savu bērnu arī tad, kad viņš ir nepamierināts, dusmīgs, viegli aizkaitināms, tad, kad viņš šķietami dzēš visu to labo, ko vecāki ir audzinājuši. Bez tam šajā laikā vecāki daudz labāk kā iepriekš saskata savas kļūdas audzināšanā. Arī tam vajag drosmi, lai samierinātos ar savu cilvēcisko nespēku un kļūdām.
Pusaudzis alkst mīlēt un tikt mīlēts. Tikai bieži viņa uzvedība ir atšķirīga no citos dzīves posmos piedzīvotā. Tas var sadusmot, ievest apjukumā, likt krist izmisumā vecākiem. Bet pusaudzim ir bezgala svarīgi sajust vecāku stipro aizmuguri, redzēt, ka viņi nepadodas, ir pārliecināti par teikto, savu rīcību. Pusaudzim svarīgi just, ka ģimene ir stiprs tramplīns, no kura var atsperties tālākajā dzīves posmā. Lai jaunā cilvēka lidojums no šī ģimenes tramplīna būtu brīnišķīgs, plašs un tāls, viņam bezgala svarīgi redzēt savu vecāku mīlestību vienam uz otru. Redzēt, ka ir mājas, kurās tiek gaidīts. Ja pusaudzis nereti ir īgns, dusmīgs, neapmierināts, tad sirdī viņš kliedz – mīliet mani, rādiet, ka esmu jums svarīgs, pastāstiet, kas ir manas stiprās puses. Dodiet man zināt – kāds es esmu, kas es esmu, par ko es varēšu kļūt, kāds ir mans ceļš?
Savā psihologa praksē esmu ievērojusi, ka bērna pusaudža vecums nereti sakrīt ar vecāku savstarpējo attiecību krīzi. Tāpēc šis laiks var visai ģimenei būt īpaši grūts. Katram ir savas vajadzības. Tādos brīžos, kad šķiet, ka nav ko dot ne savam laulātajam, ne pusaudzim. Pusaudža vecumā identitāte veidojas noslēdzošā kvalitātē. Tas nozīmē, ka bērna personībā atspoguļojas visas kļūdas un veiksmes, kas bijušas iepriekšējos vecuma posmos. Jo pusaudzis ir “spuraināks”, jo lielākas iekšējās pretrunas pārdzīvo, kas arī norāda uz iepriekšējos vecumposmos piedzīvotajām grūtībām. Šī perioda beigās pusaudzim jāatrod sava identitāte, ja tā nenotiek, tad veidojas tā saucamais “lomu sajaukums”. Tā ir neizpratne par sevi, savu būtību, jēgu dzīvē utt. To cilvēks turpina meklēt pieaugušo periodā. Ja arī tad nespēj gūt savas identitātes piepildījumu, tad piedzīvo depresiju, agresiju, var parādīties neirotiskas pazīmes utt. Jaunajam cilvēkam ir grūti saprast savu aicinājumu, ir grūtības nodibināt un uzturēt dziļas, tuvas attiecības ar otru cilvēku.
Nereti sabiedrībā dominē uzskats, ka pusaudzim kļūst svarīgi vienaudži, izzūd vai krietni mazinās vecāku autoritāte. Kādā pētījumā pusaudžiem tika uzdots jautājums – kuri cilvēki viņu dzīvē ir vissvarīgākie un kuru viedoklis visnozīmīgākais? Lielākā daļa pusaudžu atbildēja, ka visnozīmīgākie viņiem ir vecāki. Darbā ar pusaudžiem tas atklājas ļoti konkrēti. Viņi alkst pēc vecāku mīlestības, uzmanības, atzinības, vienlaicīgi vairumā gadījumu to neizrāda, pat it kā noliedz vecāku nozīmīgumu dzīvē, jo pieaug vajadzība pēc autonomijas. Šis ir laiks, kad bērns arvien konkrētāk sāk apzināties sevi kā neatkarīgu, patstāvīgu cilvēku.
Pusaudžu vecumā svarīgi saņemt atbildes uz eksistenciāli svarīgiem jautājumiem – Kāds es esmu? Kas es esmu? Kāda ir mana pārliecība, vērtības? Par ko es varu kļūt? Kādi ir mani talanti? Pusaudzis, pirmkārt, vēlas saņemt atbildes no saviem vecākiem. Ja viņš tās neiegūst mājās, tad meklē ārpusē. Tāpat bieži pusaudža spurainā uzvedība noved pie tā, ka vecāki izsaka pārmetumus. Pusaudzis jūtas kontrolēts, nosodīts, bet sirdī alkst saņemt pozitīvus savas personības vērtējumus. Tas viņam ir ļoti nozīmīgi, lai atrisinātu jaunās identitātes daudzos jautājumus. Tādā gadījumā jaunais cilvēks izvēlēsies autoritātes ārpus ģimenes. Atradīs draugu pulku, kurā jutīsies piederīgs, novērtēts, kurš viņu atbalstīs un teiks labas lietas. Bieži vecāki nav apmierināti ar bērna jauniegūtajiem draugiem, kuru vērtības var būt pilnīgi pretējas ģimenē piedzīvotajam. Te ir nepieciešama vecāku gudrība pamanīt sava bērna vajadzības, tieši vai netieši atbildēt uz viņa jautājumiem, kopīgi piedzīvot patīkamus brīžus, lai viņš to visu nemeklētu ārpus ģimenes. Tāpēc vecākiem jāturpina mīlēt savu bērnu ar visiem ne tik patīkamajiem pārsteigumiem.
Arī vecākiem šī bērna vēlme atdalīties ir nozīmīga mācību stunda. No jauna jāatceras, ka viņi ir ne tikai vecāki saviem mazajiem bērniem, kas prasa nemitīgas rūpes, bet pamatā pāris, kuriem ir kopīgas intereses. Tas turpināsies arī tad, kad bērni būs izlidojuši no vecāku ģimenes ligzdiņas. Kamēr bērni ir mazi, laulātie nereti sāk viens otru uzrunāt par tēti un mammu, saplūstot ar bērna vajadzībām. Tomēr ir labi, kopjot savas pāra attiecības, atcerēties, ka otrs ir mīļotais, vīrs, sieva, dārgais utt. Arī tādas ārējas mīlestības izpausmes caur savstarpējiem mīļvārdiņiem bērniem sniedz drošības izjūtu un liecina par pāra vienotību. Pusaudzim apziņa, ka vecāki nav kopā tikai tāpēc, ka viņiem ir bērni, bet tāpēc, ka mīl viens otru, ir ļoti svarīga.
Tāpat pusaudžu vecumā mainās mammas un tēta nozīme bērna dzīvē. Līdz šim mamma vairumam bērnu bija viss – drošība, mīlestība, patvērums. Pie mammas varēja pieglausties, sajust viņas maigumu, siltumu. Savukārt pusaudžu vecumā bezgala nozīmīgs kļūst tētis. Tētis ir tas, kurš savus bērnus ieved “lielajā dzīvē”, sabiedrībā. Zēniem tēvs pusaudžu vecumā (un sava ziņā arī visā turpmākajā dzīvē) ir autoritāte, kuram līdzināties.
Meitenes, sākot apzināties sevi kā sievieti, alkst saņemt, pirmkārt, tēva mīlestību. Viņš ir cilvēks, kurš pasaka – Tu esi skaista, Tu esi vienreizēja jauna sieviete! Tu esi vērtīga kā reta pērle. Tas meitenei rada pašcieņu, pašapziņu un ietekmē attiecības ar zēniem. Meitenes, kuras nav saņēmušas tēva mīlestību, alkst to saņemt no zēniem, ģērbjoties, uzvedoties seksuāli izaicinoši, kā arī veidojot ātru seksuālās dzīves pieredzi. Tas bieži ir izmisuma kliedziens – es vēlos būt mīlēta. Mīlēta kā tēta mazā meitiņa.
Bieži pusaudžu vecumu dēvē par vētru un dziņu laiku. Tas izpaužas palielinātā nemiera, trauksmes līmenī. Šādi emocionālie stāvokļi, straujas garastāvokļa maiņas saistītas ar tā saucamo hormona vētru, kas rodas no pieaugošā un svārstīgā hormonu daudzuma asinīs, hipofīzes centram ražojot dzimuma šūnas olnīcās un sēkliniekos. Kad asinis pārpildītas ar dzimumšūnām, pusaudzis kļūst nemierīgs, ir uzbudināts. Vislielāko diskomfortu sajūt pats, nespēdams to kontrolēt. Te arī atklājas iemesli pusaudža uzvedības pretrunīgumam. Vienā mirklī viņš var būt mīļš, sirsnīgs, bet citā dusmīgs, nepamierināts utt.
Tāpat pusaudžu vecums ir laiks, kad bērns aug visstraujāk. Nereti vienas vasaras laikā izaug 10 vai pat 15 cm. Tā ir pamatīga slodze organismam, tāpēc nepieciešams sabalansēt fizisko slodzi, kas pusaudzim būtiska, lai atreaģētu pieaugošo emocionālo nemieru, bet, no otras puses, to nepārsniedzot, jo tas var kaitēt un radīt papildus slodzi ķermeņa attīstībā.
Straujā augšana ietekmē arī bērna intelektuālās spējas. Tas var izpausties, piemēram, aizmāršībā, kas līdz šīm nebija novērota. Vecāki ir stāstījuši, ka viņu līdz šim prātīgie un uzmanīgie bērni spēj pat aizmirst izslēgt gāzes plīti. Tāpat var būt apgrūtināta spēja koncentrēt uzmanību. Bieži dzirdēts, ka vecāki saka: “mūsu kādreiz tik atjautīgais bērns kļuvis lēns un aizmāršīgs”. Bet tieši tagad šim bērnam ir svarīgi dzirdēt labu par sevi, lai viņš var izvēlēties darīt labu. Pusaudzis ir kā neglītais pīlēns, kurš tūlīt visus apburs. Lai tā notiktu, viņam būtiski noticēt pašam sev, ka viss labais, uz ko cer viņa vecāki, skolotāji un pats, viņā ir.
Tāpat pusaudži bieži jūtas lempīgi un nereti tādi arī izskatās. Arī tas saistīts ar straujo augšanu, kas bieži izpaužas neproporcionālā ķermeņa daļu attīstībā. Piemēram, rokas var izaugt straujāk nekā pārējais ķermenis. Tāpat vecumam raksturīgo pumpu parādīšanās var spēcīgi iedragāt trauslo pašapziņu. Tas var radīt vēlēšanos noslēgties sevī vai tieši pretēji – kompensēt ar bravurīgu izturēšanos.
Lai pusaudzis justos patiesi mīlēts, viņam jāsaņem apliecinājumi tam, ka ir piederīgs savai ģimenei, ka piedzīvotās izmaiņas viņa būtībā nemainīs ģimenes pamatvērtības un attieksmi. Bez iepriekšminētā, lai pusaudzis attīstītos atbilstoši savam vecumam, viņam no vecākiem jāsaņem pieskārieni. Vecāki bieži norāda, ka pusaudzis tos nemaz nevēlas, publiski pat kautrējas. Un tā tas arī izskatās. Tomēr, lai bērns pusaudža vecumā justos mīlēts, vecākiem dienā viņam jāpieskaras vairākas reizes. Tie ir citi pieskārieni, kā tad, kad viņš bija maziņš un alka ierausties mammas maigajā klēpī. Tagad tas var būt tēva vīrišķīgais uzsitiens uz pleca dēlam basketbola spēles laikā vai ķermeņa pieskārieni improvizētās cīņās. Mammas pieskārieni, veidojot meitai jaunu matu sakārtojumu utt.
Mag. Psych. Daina Žurilo
*Materiāla vai tā daļu pārpublicēšanas gadījumā jānorāda: autore Mag. Psych. Daina Žurilo, publicēts no www.psihologukonsultācijas.lv