Bērna emocionālo un intelektuālo attīstību visbūtiskāk ietekmē viņa vecāki. Pirmkārt, vecāku attieksme vienam pret otru, attiecības savā starpā. T. Hesberga atzīst: „Vissvarīgākais, ko tēvs var izdarīt savu bērnu labā, ir mīlēt viņu māti.” Bērna attīstībā vienlaicīgi aktuāli ir iekšējie procesi un vides ietekme. Ir grūti viennozīmi pateikt iedzimtības un vides proporciju un nozīmīgumu personas attīstībā. Abi – gan vide, gan iedzimtība ir nozīmīga bērna attīstībā, viņa intelektuālās, emocionālās un uzvedības būtības veidošanā. Psihologs E. Ēriksons aprakstītajā personības attīstības sistēmā uzsver ģimenes, sabiedrības, vērtību, kultūras ietekmi un bērnu. Katrā noteiktā attīstības posmā cilvēks pārdzīvo kādu krīzi (izaicinājumu, ko risināt). Ja krīze tiek veiksmīgi pārdzīvota, bērns viegli pāriet nākamajā attīstības posmā un veiksmīgi risina sarežģījumus. Ja krīze netiek atrisināta, tās negatīvās sekas pāriet nākamajā attīstības posmā. Katra vecumposma jauno izaicinājumu jeb krīžu risināšana veido personas identitāti, kas jauniešu vecumā atklājas kā veiksmīga vai ne tik veiksmīga atkarībā no bērnībā piedzīvotā.
Bērna saskarsmes un emocionālā attīstība no dzimšanas līdz 1 gadam.
Šajā dzīves posmā mazajam cilvēciņam pamatuzdevums ir uzticēties vai neuzticēties apkārtējai videi. Labvēlīga iznākuma gadījumā bērns sāk uzticēties apkārtējiem un ir mierīgs par savu dzīvi un nākotni. Nelabvēlīga iznākuma gadījumā ir bailes no nākotnes, neuzticēšanās, veidojas aizdomīgums. E. Ēriksons raksta, ka šī dzīves posma atslēgas vārds ir – cerība.
Pamatā uzticēšanos vai neuzticēšanos veido bērna tuvākie cilvēki – vecāki. Šajā vecumā bērnam būtībā ir mazsvarīgi, kas notiek aiz viņa loga – ir karš vai miers, ziema, vai vasara, vētra vai spīd saule. Bērnam svarīgi kādu vidi viņam rada vecāki, pirmkārt, mamma. Mātes pazušana zīdainim spēj radīt spēcīgu baiļu izjūtu, ko viņš no 6 mēnešu vecuma nepārprotami ataino savās emocijās. Mammas aiziešana uz kādu brīdi bērna emocionālajā apziņā var atstāt neatgriezniskas sekas. Bērns līdz 2-3 gadu vecumam mammu emocionāli neatdala no sevis. Mamma sniedz glāstus, baro, veido ciešu acu kontaktu. Mamma ir tā, kura spēj visjūtīgāk saprast viņu. Mamma ir viss. Mamma veido viņa pasauli. Kad zīdainītis ir izsalcis vai ir pilnas autiņbiksītes, viņš par to signalizē ar raudāšanu. Viņa izjūtas var būt pat galēji satraucošas – līdz pārdzīvojumam, ka ar viņu ir notiks kas ļoti slikts. Bet tad pienāk māmiņa, viņa noglāsta savu mazulīti, uzsmaida viņa raudošajai sejiņai, nomaina autiņbiksītes, pabaro. Mazulis sajūt mātes siltumu, mieru, glāstus. Ar katru šādu pieredzi viņš saprot, ka viss būs kārtībā, ka viņš nemirs, ja arī sajutīs izsalkumu vai citu diskomfortu. Caur šo pieredzi veidojas uzticēšanās apkārējai videi. Kā arī spēja līdzpārdzīvot cita cilvēka emocijas, iejusties tajās. Šī spēja kļūst nozīmīgs saskarsmes virzītājs ar citiem cilvēkiem. Kaut bērniem līdz 7 gadu vecumam dominē egocentrisms – spēja paskatīties uz lietām, situācijām tikai no viena – sava redzes leņķa, tomēr emocionāli tuvās attiecības ar māti veiksmīgāk attīsta spēju iejusties citu cilvēku pārdzīvojumos. Turpretī mazulīši, kuriem nākas piedzīvot ilgstošu atstātību vienatnē, izsalkumu, netīrību, vecāku strīdus, var atsvešnāties, norobežoties no vides. Viņi ārēji nereti var būt mierīgi, klusi, spēlēties līdzīgi citiem bērniem, bet iekšēji kļūt distancetāki, nejūtīgāki. Tā veidojas neuzticēšanās apkārtējai pasaulei. Šāda bērna izvēle var kļūt par visas viņa dzīves pamatvirzītāju un noteicēju. Tas var ietekmēt gan attiecības ar citiem cilvēkiem, gan sevis izjūtu – savas vērtības apziņu, laimes izjūtu utt. Interesanti, ka tieši pirmie dzīves gadi ir bezgala nozīmīgi. Lai cik vēlāk piedzīvotais būtu drošs un uzticams, šajā periodā iegūtā pieredze ir ļoti grūti maināma. Tā ienāk bērna būtības dziļumos.
Var rasties priekštats, ka šajā vecumā bērnam nozīmīga ir tikai mamma, tomēr tā nav pat tuvu patiesība. Tēva nozīme ir neatsverama. Kaut tieša tēva ietekme uz bērnu tikai ar katru gadu pieaugs un pusaudžu vecumā kļūs pat nozīmīgāka kā mammas, tomēr tētis ir tas kurš pamatā rada drošību ģimenē. Kad mazulis pirmajā dzīves gadā no savas māmiņas prasa tik daudz, kas kopā rada rūpes 24 stundas diennaktī, sievietes spēki var būt galā. Šajā laikā sievai ir īpaši jājūtās sava vīra mīlētai. Viņas ķermenī notikušas pārmaiņas, kas pašai, iespējams, nešķiet tās jaukākās, tāpēc vīra mīlestības apliecinājums ir tik nozīmīgs. Vienlaicīgi vīru un jauno tēti var pārsteigt sievas bezgalīgās rūpes un uzmanība par mazuli. Viņš var sākt justies lieks šajās mātes – bērna attiecībās. Bez tam, sievietes nereti dalās, ka viņu ķermeņa izjūta ir krasi mainījusies. Vīra pieskārieni vairs nešķiet tik patīkami, tieši pretēji – pēc tiem neilgojas. Ir radusies lielāk vēlēšanās būt kopā ar savu bērnu. Iepriekšējā vēlme pēc fiziskas tuvības ar mīļoto cilvēku atgriezīsies. Tas viss ir dabiski, tomēr pāra attiecības arī šajā laikā jāturpina kopt. Vīram caur pacietību, uzmanību pret savu sievu. Radot viņai drošu vidi ar savu delikāto mīlestību, palīdzot aprūpēt zīdainīti un samazinot sievas negulētās nakts stundas. Sievai daloties par saviem jaunajiem pārdzīvojumiem, bažām, vienlaicīgi ielaižot savu mīļoto bērna kopšanā, liekot justies viņam nozīmīgam tēva lomas veikšanā.
Bērna saskarsmes un emocionālā attīstība no 1 līdz 3 gadiem.
Šis ir viens no būtiskākajiem attīstības posmiem, kurā vecākiem jāveltī īpaša uzmanība savam bērnam. Tieši tagad aktīvi veidojas bērna pašvērtējums, saskarsmes prasmes, sociālo lomu apzināšanās un atdarināšana. Intelektuālā attīstība caur priekšmetu pielietojuma izpratnes, runas apguve. Sociālo lomu apzināšanu un atdarināšana veiksmīgāk notiek, ja pirmajā dzīves gadā bērnam ir bijušas emocionāli tuvas attiecības ar mammu, mamma ir bijusi atsaucīga un bērns sācis mācīties līdzpārdzīvot citu cilvēku emocijas.
Šajā vecumā izveidojas vai nu autonomija (iekšēja patstāvība, neatkarība), vai šaubas un kauns.
Ēriksons uzsver, ka šī perioda atslēgas vārds ir griba.
Ja attīstība notiek bērnam labvēlīgā vidē, bērns iemācās sevi ierobežot, izdarīt izvēles, veidojas paškontroles iemaņas. Veidojas pašcieņa, kas veicina gribu un vēlēšanos turpināt visu veikt tikpat labi kā līdz šim.
Ja attīstība notiek nelabvēlīgi, tad veidojas paškontroles trūkums, kauns un šaubas par sevi (vai vēlējos to, ko izdarīju, vai izdarīju to, ko vēlējos), bērns klausa tikai ārējām norādēm.
Šajā vecumposmā notiek aktīva rotaļu darbība. Bērns caur rotaļām iztēlojas, izzina, konstruē atdarina pieaugušos, izspēlē dzīvē redzētās lomas, situācijas, atspoguļo savas vajadzības vai jūtas. Ar spēlēm risina savus iekšējos konfliktus – sāpes par pāridarījumu, vajadzību pēc mīlestības, glāstiem utt. Piemēram, ar lellēm spēlē dakteros, atdarina tēti un mammu, viņu attiecības. Samīļo lelli pirms gulētlikšanas vai to soda.
Katra perioda noslēgumā ir iegūts kāds jaunveidojumus, kas liecina par perioda beigām jeb krīzes izdzīvošanu. Tas atspoguļojas arī bērna uzvedībā. Ja 1. gada beigās bērniem nereti tiek novērota nepaklausība, spītība un ietiepība, tad līdzīgi arī 3. gada beigās bērns kļūst ietiepīgs, nepaklausīgs, dara tieši pretēji, ko vecāki liek. To saista ar sevis apzināšanos, savas autonomijas apziņas izveidi. Es esmu pats, atšķirīgs no citiem. Bērns iemācās pateikt “nē”. Tā ir viņa viena no nozīmīgām izvēlēm, kuru viņš var izdarīt pats. Par to ir jāpriecājas un jābūt gudriem kaut ko savam mazulim piedāvājot. Piemēram, šāda autonomija var izpausties, ja vecāki piedāvā ēst kaut ko veselīgu vai sakārtot mantas. Labāk šādos gadījumos bērnam piedāvāt izvēlēties, piemēram, ko Tu vēlies brokastīs – auzu vai mannas putru? Tas liks viņam pašam justies nozīmīgam, atbildīgam lēmuma pieņemšanā. Vienlaicīgi vecākiem jāatceras, ka bērnu audzinot ir jāsaglabā robežas. Bērns izmēģinās, cik tālu viņa vēlmes tiks akceptētas, bet vienlaicīgi patiesi mīlēts jutīsies tikai tad, ja vecāki spēs pateikt “nē”. Un tieši šis ir vecums, kad likt robežas kļūst aktuāli. Bērns paldies gan par to pateiks tikai tad, kad ritēs vismaz otrais gadu desmits vai tiks audzināti savi bērni.
Pāra attiecībās atkal nāk jauns izaicinājums – būt vienotiem savās prasībās attiecībā pret bērnu. Tālākajā bērna dzīvē priekšā vēl daudz brīži, kad šī vecāku prasme būs aktuāla. Bērns ļoti ātri pamana – ko atļauj tētis, ko mamma. Ja vecāki nav vienoti savās prasībās, tas veido bērnam manipulācijas iemaņas. Vēlāk to var pārnest uz citām attiecībām, veidot vēlēšanos citus lietot, izmantot.
Tāpat šajā vecumā aktuāla kļūst bērna pašcieņas veidošanās. Augstu pašcieņu bērnam var iemācīt tikai pieaugušais, kuram pašam ir augsta pašcieņa. Pētījumi liecina, ka cilvēkam ar augstu pašcieņu ir pozitīvāka attieksme ne tikai pret sevi, bet arī pret apkārtējiem. Bez tam – bērnībā ieaudzināto pašcieņu ir ļoti grūti mainīt pieaugušā vecumā. Pašcieņas formula definējis autors V. Džeimss:
Pašcieņa vedojas panākumus un sasniegumus salīdzinot ar pretenziju līmeni.
Nereti vecāki izvirza augstas prasības, pretenzijas saviem bērniem. Ja tās ir grūti sasniegt, pašcieņas līmenis var palikt pazemināts arī pie salīdzinoši augstiem sasniegumiem. Augsta pašcieņa palīdz cilvēkam attīstīt paškontroles iemaņas.
Mag. Psych. Daina Žurilo
*Materiāla vai tā daļu pārpublicēšanas gadījumā jānorāda: autore Mag. Psych. Daina Žurilo, publicēts no www.psihologukonsultācijas.lv