Dažādos internetā atrodamos rakstos bieži tiek minēts, ka noteiktu negatīvu uzvedību no bērna puses, vecākiem ir vēlams ignorēt, lai tā nekļūst par ieradumus, ka bērns pievērš vecāku uzmanību tikai tādā veidā. Pārsvarā tiek ieteikts koncentrēties uz pozitīvo uzvedību, piemēram, pastiprinot to ar apbalvojumu vai uzslavu. Tomēr šoreiz gribētos pievērsties tieši tām uzvedības grūtībām, kuras vecākiem nebūtu ieteicams ignorēt:
1) Bērns attiecībās ar citiem vienaudžiem ir pārāk agresīvs vai rupjš. Lielākoties vecāki zina, kā rīkoties, ja bērns, piemēram, sit savam rotaļu biedram, tomēr svarīgi būtu neignorēt arī citas agresīvas uzvedības iezīmes, tādas kā cita bērna pagrūšana, iekniebšana vai citam piederošu mantu paņemšana bez attiecīgā bērna vai viņa vecāka atļaujas. Ja vecāki neiejaucas, tad šāda uzvedība līdz 8 gadu vecumam var nostiprināties kā ieradums. Papildus tam, tādā veidā bērnam tiek nodots vēstījums, ka citu cilvēku sāpināšana, ievainošana vai citu mantu ņemšana bez prasīšanas ir pilnībā pieņemama.
Kā labāk rīkoties? Pievērsties agresīvai uzvedībai nekavējoties un attiecīgajā brīdī, kad tā notiek. Ja agresīvā uzvedība notiek, piemēram, rotaļu laukumā vēlams būtu bērnu pasaukt nedaudz malā un pateikt viņam, ka tas ko viņš dara sāpina otru. Var aicināt bērnu padomāt, kā viņš pats justos, ja viņam kāds cits tā darītu? Kā arī vēlams būtu pārrunāt iespējamās sekas, ko varētu radīt šāda uzvedība. Piemēram, sišanas gadījumā, var runāt par to, ka citi bērni nevēlēsies draudzēties, ka vēlēsies no viņa norobežoties nevis būt kopā un diez vai rotaļāšanās vienatnē ir tas ko patiesi vēlas bērns.
Svarīgi ir no vecāku puses parādīt, ka bērna uzvedībā nav pieļaujamas nekādas darbības, kas otru cilvēku var sāpināt. Lai veicinātu pozitīvo uzvedību, nākamreiz, jau pirms došanās uz rotaļu laukumu, atgādiniet bērnam, ka ir jāspēlējas draudzīgi, nedarot citiem pāri un nesitot. Nozīmīgi ir arī palīdzēt bērnam atrast risinājumu gadījumos, kad Jūs jau laicīgi redzat, ka viņš kļūst dusmīgs un atkal plāno ar agresivitāti vērsiet pret kādu citu. Pavērojiet, kas tieši jūsu bērnā izraisa dusmas, jo no Jūsu, kā pieaugušā redzespunkta iespējams, attiecīgajā situācijā ir vairāki risinājumi.
Runājiet ar bērnu, sakot, ja viņa agresīvā uzvedība beigsies, viņš atkal varēs atriezties rotaļu laukumā, ja tomēr nē, tad attiecīgajā dienā rotaļāšanās jābeidz.
2) Bērns Jūs bieži pārtrauc sarunu laikā ar citiem cilvēkiem. Bērns var būt satraukts vēloties kaut ko tūlīt un nekavējoties pateikt vecākam, vai arī vēloties uzdot kādu steidzīgu jautājumu. Tomēr pieļaujot viņa iejaukšanos sarunā vai tās pārtraukšanu, bērnam netiek iemācīta spēja būt uzmanībam, atsaucīgam un pacietīgam attiecībā pret citiem. Pie tam tādā veidā netiek arī iemācīts pagaidīt, vai izdomāt, kā es varu nodarbināt sevi ar citām lietām, kamēr kāds no vecākiem runājas. Tā rezultātā bērns var domāt, ka viņam vienmēr ir tiesības saņemt citu cilvēku uzmanību un līdz ar to, pieaugot un esot attiecībās ar citiem cilvēkiem, visticamāk viņam būs lielas grūtības pārvarēt savu neapmierinātību gadījumos, kad tā nenotiek.
Kā labāk rīkoties? Pirms situācijas, kad Jūs uzsākat sarunu ar kādu (tā var būt arī telefonsaruna), runājiet ar bērnu un pasakiet, ka viņam ir nepieciešams kādu brīdi būt klusam un nepārtraukt ne Jūs, ne sarunu biedru. Svarīgi, lai Jūs izdomājat, ar ko sarunas laikā Jūs bērns varētu būt nodarbināts, piemēram, viņam tiek iedota kāda rotaļlieta vai gardums. Ja sarunas laikā bērns tomēr vēršas pie Jums, piemēram, bakstot Jūs ar roku, vai skaļi kaut ko sakot, atkārtoti norādiet uz attiecīgo vietu (krēslu vai istabas daļu), kur viņam vēl klusi ir jāpavada kāds brīdis, līdz Jūs būsiet beidzis sarunu. Pēc tam, svarīgi ir doties pie bērna un noskaidrot ko viņš vēlējies. Kā arī būtu svarīgi atcerēties, ka bērna spēja sevi nodarbināt, būt klusam un mierīgam atkarīga no daudziem faktoriem gan vecuma, gan temperamenta, gan kopējā aktivitātes līmeņa, līdz ar to, ja Jūs jau iepriekš zināt, ka plānojas garāka saruna, iespējams, ērtāk gan Jums, gan bērnam būs, ja būsiet sarunājis bērnam auklīti vai kādu citu pieskatītāju.
3) Bērns izliekas, ka Jūs nedzird. Iespējams, Jūs jau trešo, ceturto vai piekto reizi sakāt bērnam kaut ko izdarīt, bet viņš tāpat to nav izdarījis, pie tam Jums rodas sajūta, ka viņš nemaz nav dzirdējsi Jūsu teikto. Piemēram, Jūs vai kuro reizi lūdzat, kāpt mašīnā vai sakārtot savas rotaļlietas. Tomēr, ja pēc Jūsu teiktā nekāda rīcība neseko, visticamāk teiktais tiks ignorēts. Un bieži vien atkārtota teikšana par to, kas jāizdara, Jūs pašu, kā vecāku sadusmo vai aizkaitina.
Kā labāk rīkoties? Labāk rīkoties būtu tā – vienreiz atgādināt, par to, kas ir jāizdara, dod bērnam laiku un iespēju to paveikt, tomēr, ja nekas nenotiek vērsties pie viņa un neatlaisties līdz attiecīgā lieta tiek izdarīta. Svarīgi ir nevis runāt vai kliegt no citas istabas, bet aiziet līdz bērnam un pateikt viņam kas ir jāizdara, pārliecinoties, ka viņš skatās uz Jums, kad runājat un arī atbild. Bieži palīdz arī pieskaršanās, piemēram, bērna plecam ar roku, sakot viņa vārdu. Tādā veidā tiek pievērsta bērna uzmanība. Reizēm uzmanību var pievērst, tikai izslēdzot TV vai datoru. Ja bērns nekādi nereaģē uz Jūsu teikto, par viņa rīcību iestājas loģiskās sekas. Piemēram, viņš kādu laiku vispār nevar skatīties TV vai lietot datoru. Tomēr svarīgi būtu šīs loģiskās sekas izrunāt jau iepriekš. Ir vecāki, kuri jau iepriekš ar bērnu vienojas, ka piemēram, ja man par kaut kādu pienākumu, jāatgādina vienu reizi, tad vakarā var skatīties divas multfilmas, kā parasti. Ja divas reizas, tad tikai vienu multfilmu. Ja vēl vairāk reizes, tad multfilmas attiecīgajā vakarā vispār nav. Svarīgi protams, lai vecāki arī stingri turās pie sekām un neļauj bērnam “izlūgties”, to, kas viņam nav ļauts.
4) Bērns pārspīlē patiesību vai melo. No vienas puses, tas varbūt nav nekas īpašs, ja bērns saka, ka viņš ir sakārtojis savu gultu, lai gan patiesībā tikai ātrumā, kaut kā nevīžīgi pārklājis pāri gultai segu. Vai arī, viņš saviem draugiem stāsta, ka ir bijis ārzemju ceļojumā, lai gan patiesbā nekad ārpus Latvijas nav izbraucis. Tomēr ir svarīgi piefiskēt jebkāda veida negodīguma pazīmes vai melus. Pretējā gadījumā, ja bērns to būs iemācījies, melošana viņam var kļūt par automātisku rīcību, jo tas ir viegls veids, kā parādīt sevi labāku citu acīs, veids kā izvairīties no tā, ko nav vēlēšanās darīt, vai veids, kā aizbēgt no nepatīkšanām, kad kaut kas neatļauts jau ir izdarīts.
Kā labāk rīkoties? Kad bērns melo, svarīgi ir mierīgi apsēsties un censties ar viņu izrunāties godīgi. Jūs varat teikti, ka tas būt jauki doties kādā ārzemju ceļojumā, bet ja tāds nav bijis, bērnam tomēr nevajadzētu stāstīt melus. Uzsveriet savam bērnam, ka ja viņš citiem neteiks patiesību, tad cilvēki sāks neticēt viņa teiktajam. Un iespējams, ka viņš vēlas parādīt sevi labāku draugu acīs, bet ar melošanu var panāk tieši pretējo. Pārrunājiet melošanas iemeslus un pārlieciniet viņu, ka ar melošanu nav iespējams sasniegt vēlamos mērķus. Maziem bērniem var palīdzēt arī kāda pamācoša stāsta, vai pasakas izstāsīšana saistībā ar melošanu. Svarīgi, lai Jūs kā vecāks pat sīkumos saglabājat pārliecību, ka ir jāturas pie patiesības vai arī jādara lietas vēlreiz. Piemēram, ja bērns saka, ka ir izmazgājis zobus, bet patiesībā to nav darījis, Jums jāuzstāj, ka viņam vēlreiz jāiet uz vannas istabu mazgāt zobu, līdz tie tiešām tiks izmazgāti.
5) Bērns neievēro vecāku prasības vai noteikumus. Bez šaubām, Jums kā vecākam, ir ļoti ērti, ja bērns vienmēr pats var paņemt saldumus cik viņš vēlas vai aiziet līdz DVD un uzlikt sev vēlamo filmu, kad vien vēlas. Tomēr vienmēr ļaujot viņam kontrolēt šādas darbības, Jūs neiemācat viņu pakļauties kaut kādiem noteikumiem. Tas var izskatīties pēc apķērīga divgadnieka, kurš var aiziet līdz skapītim un paņem saldumus tik daudz un cik bieži viņš vēlas. Bet iedomājaties, kā Jūs justos, ja vēlākā vecumā, piemēram, 8 gados, viņš mājās atnāk ar vairākiem kaimiņu bērniem neprasot Jums atļauju paņem no skapjiem nepieciešamās lietas un lieto pēc saviem ieskatiem, nepasakot par to Jums.
Kā labāk rīkoties? Izveidojies dažus Jūsu mājas kopējos noteikumus un vairākkārt pārrunājiet tos kopā ar bērnu. Piemēram, viens no noteikumiem varētu būt, pirms saldumu paņemšanas vienmēr ir jāpajautā atļauja vecākiem. Ja Jums ir svarīgi, lai Jūsu bērns neslēdz TV bez atļaujas, tad noteikums, varētu arī būt, ka vienmēr jāpajautā atļauja vecākiem par TV skatīšanos. Pārrunājot noteikumus ar bērnu ir vieglāk tos integrēt ikdienā.
6) Bērns bieži ieņem noteiktu nostāju un nevēlas to mainīt. Jūs maldāties, ja uzskatat, ka pirmo reizi bērns varētu parādīt izteiktu nepatiku sejā vai runāt ar Jums agresīvā tonī pusaudža vecumā, tāda rīcība bieži parādās jau pirmsskolā, kad bērni imitē citus, vecākus bērnus, lai pārbaudītu savu vecāku reakciju. Daži vecāki ignorē šādu uzvedību, jo uzskata, ka tā ir vienkārši attiecīgā vecumposma iezīme, kura pāries pati no sevis, tomēr, ja Jūs to nekontrolēsiet, varat nonākt līdz Jūs nerespektējošam pusaudzim, kuram var būt grūti gan iegūt draugus, gan izveidot ilgtermiņa draudzīgas attiecības. Kā arī tas var radīt grūtības attiecības ar skolotājiem var citiem pieaugušajiem.
Kā labāk rīkoties? Veiciniet to, lai bērns apzinās savu uzvedību. Piemēram, sakot, “ka tev ir tāds acu skatiens, tad manuprāt tev nepatīk, tas ko es saku.” Galvenā doma nav tā, lai Jūsu bērns justos slikti, bet lai parādītu viņam, kā viņš izskatās vai izkausās attiecīgā situācijā, no malas. Ja tāda uzvedība turpinās, Jūs varat atteikties sadarboties un iet prom. Protams, svarīgi ir informēt bērnu, ka Jūs esat gatavs sadarbībai un sarunai, tikai, kad viņš ir gatavs runāt daudz draudzīgākā tonī un spēt klausīties, ko Jūs sakāt.
Mag. Psych. Inita Kriškovska
*Materiāla vai tā daļu pārpublicēšanas gadījumā jānorāda: autore Mag. Psych. Inita Kriškovska, publicēts no www.psihologukonsultācijas.lv