Visos laikos bērnu audzināšana sagādā jaunus izicinājumus. Jo mainīgāka vide, jo izaicinājumi vecākiem lielāki. Bērnība ir laiks, kurā vecāku mīlestībai ir jābūt vienai no galvenajām audzināšanas sastāvdaļām. Bet kā pareizi mīlēt savu bērnu? Ko atļaut, aizliegt, kā vadīt kopā ikdienu, kādas ir bērna pamatvajadzības dažādos attīstības posmos?
Kā būtiskāko, kas ietekmē bērna attīstību un audzināšanu, varu minēt vecāku attiecības savā starpā. Bezgala trāpīga ir T. Hesberga atziņa: Vissvarīgākais, ko tēvs var izdarīt savu bērnu labā, ir – mīlēt viņu māti. Savstarpējā mīlestība un cieņa, kas nāk no divu cilvēku attiecībām, ir visvērtīgākais bērnam psiholoģiskajā attīstībā. Tad arī to, ko vecāki nezinās, ar iekšējo nojautu atrisinās pareizi.
Viens no lielākajiem mūsdienu vecāku izaicinājumiem – ir atrast laiku ikdienā savam bērnam. Psihologi ir izpētījuši, ka mūsdienu vecāki savam bērnam dienā veltī 4 minūtes laika. Tas ir daudz par maz. Ko nozīme veltīt laiku? Kad bērniņš ir pavisam mazs, viņš prasa nemitīgu aprūpi. Vecāku dzīve pilnība piesaistīta un pat, savā ziņā, pakļauta viņam. Kad bērns aug, viņam vecāku laiks un uzmanība ir nepieciešama ļoti līdzīgā apjomā, tikai mainās veids, kā tas tiek sniegts. Caur sev veltīto laiku, bērnam tiek dota iespēja justies nozīmīgam un mīlētam. Tas sniedz iekšējo mieru un drošību. Caur šo uzmanību, bērnā var attīstīties veselīgs pašvērtējums. Piemēram, ja bērns vakarā vēlas parādīt saviem vecākiem dienasgrāmatu vai kādu sev nozīmīgu rotaļlietu, viņš pienāk pie mammas, bet mamma virtuvē cep un vāra. Viņa caur plecu paskatās, kaut ko atbild. Tad bērns dodas pie tēta. Tētis skatās jaunākās ziņas vai apgūst kādu citu nozīmīgu informāciju savā planšetē vai televīzijā. Ja vecāki sniedz atbildi īsi, nepaskatoties uz savu bērnu, tad varam droši teikt, ka bērnam var sākt veidoties nepilnvērtības izjūta. Ja tas atkārtojas, bērns var sākt domāt, ka viņš nav vajadzīgs, nav vērtīgs. Saprast savu neatkārtojamību nepieciešams, lai spētu citiem dot no sevis. Bet, ja tā nenotiek, bērnam var veidoties iekšēja neapmierinātība, dusmas, aizvainojums, skumjas. Tas var kļūt par aizsākumu pazeminātam pašvērtējumam un pat pesonības identitātes sajaukumam. Kā arī ātri var aizvest tehnoloģiju atkarībā. Tehnoloģijas mūsdienās lielā mērā ir kļuvušas par bērnu audzinātājām. Vecāki vēl nav apjautuši to postošo ietekmi, bieži notiek tieši pretēji – novērtē labumu tajā, ka bērns nemitīgi ir blakus, bet netraucē.
Audzināšanā speciālisti iesaka vecākiem dažas būtiskas nianses ikdienas saskarsmē ar saviem bērniem. Bez tam, šie ieteikumi ir aktuāli ikvienā bērna vecumposmā.
- Nedalīts laiks savam bērnam. Ja ikdiena ir tik steidzīga kā aprakstīju iepriekš, tad labi, ja nedēļā ir kāds īpašs laiks tikai bērnam. Īpaši vērtīgi šādu nedalītās uzmanības laiku nospraust tad, ja ģimenē aug vairāki bērni. Ar bērnu par to ir ļoti konkrēti jāvienojas. Piemēram, piektdienas vakars no 17 00 – 20 00 būs tas brīdis, ka mamma vai tētis būs tikai ar tevi. Šaja laikā ieteicams nerunāt par brāļiem vai māsām, bet tikai par viņu. Būt šeit un tagad. Ļaut bērnam izvēlēties, ko viņš kopā vēlētos katru reizi darīt – spēlēt spēles, iziet pastaigāties, kopā aiziet uz filmu utt. Šajā laika dalīties ar bērnu par sevi, savam jūtām, piedzīvoto. Ieklausīties viņā, patiesi satikties. Nereti vecāki ir stāstījuši, ka tas izveido spēcīgu ieradumu un bērni šo brīdi ļoti gaida. Viņi zina, ka varēs visu pastastīt, “saņems tēti vai mammu tikai sev”. Kāds pāris reiz stāstīja, ka, viņiem jau no mazotnes ģimenē katram bērnam ir šāds nedalītais laiks. Tas disciplinē un veido patīkamus ieradumus – kopt savs attiecības, būt kopā ar saviem visnozīmīgakajiem cilvēkiem. Bez tam, pateicoties nedalītajam laikam, viņi par savu pusaudzi zina ļoti daudz.
Lai kā mainītos laiki, bērna sirds slāpes pēc vecāku mīlestības nemainās. Vēl nesen viens pusaudzis raudot dalījās, cik ļoti vakarā gaida mājās mammu. Viņš stāstīja par to, cik vakara stundas vienam pašam ir garas. Tētis viņu sit, mamma ilgi strādā. Bērns vēlās kļūt labāks, nekauties skolā. Bet viņam priekš tā ir vajadzīga barība. Un tā ir vecāku mīlestība.
- Pieskārieni. Bērna attīstībai viens no “vitamīniem” ir pieskārieni, kas ļauj sajust mieru, maigumu, ļauj justies drošībā, mīlēts, piederīgs. Ne velti zīdainīti ir dabiska vēlme glāstīt, masēt. Viņa mazais ķermenītis ikdienu tiek māmiņas apmīļots. Tas ir laiks, kad bērnam visvairāk nepieciešami pieskārieni. Tas ir veids, kā viņš iegūst informāciju par šo pasauli. Vēlāk tas nedaudz mainās, tomēr piesakārienu vajadzība saglabājas. Piemēram, pusaudžu vecumā dienā bērnam jāsaņem vismaz 14 pieskārieni, lai viņš justos mierīgs un varētu attīstīties bez bailēm. Te vecākiem jāpielieto sava radošā iztēle, lai pieskartos tā, kā pusaudzis to vēlētosJ. Tas var būt tēva spēcīgais uzsitiens uz pleca basketbola spēles laikā, māmiņas neuzkrītošais pieskāriens rokai utt. Ārēji pusaudzis tam, visticamāk, izrādīs pretestību, bet iekšēji pēc tā ilgojas.
- Acu kontakts. Ja mēs liedzam otram cilvēkam acu kontaktu, tas var būt daudz sāpīgāk kā vārdi vai fiziska pāridarīšana. Lai bērns justos mīlēts, būtu laimīgs, veidotos kā pašapzinīgs cilvēks, viņam jāsaņem savu tuvo cilvēku acu skatiens. Tas rada izjūtu, ka viss, kas te notiek, ko vecāki man saka – ir nozīmīgs. Un svarīgi, lai vecāki acīs skatītos ne tikai tad, ja ir dusmīgi, vēlas tā “pa īstam” iestāstīt kaut ko savam bērnam, bet tieši tad, kad kopā smejas, ir laimīgi, priecājas utt.
Bērni gan daudz prasa, gan daudz sniedz pretī. Audzināšanas procesā vecakiem jābūt drošiem, ka viņi ir tie, kas uzņemas vadību. Bērni nereti izmēģina vecāku “robežas”. Tas ir dabiski – saprast, cik tālu var iet, lai tās pārkāptu. Bērna mēģinājumi “pārkāpt vecāku noteiktās robežas” neapzināti ir nemitīgi jautājumi saviem vecākiem – cik ļoti Tu mani mīli? Vai Tu man ļausi darīt sliktas lietas? Vai Tava mīlestība būs tik liela, ka es tajā varu justies droši?
Nobeigumā vēl skaista atziņa par bērnu audzināšanau dzejas rindās:
Es mūžam darbā rosījos
Un reti kādreiz apstājos, Lai ar tevi kopā spēlētu Tās spēles, kuras lūdzi tu. Es šuvu, cepu, mazgāju. Kad ar mani bilžu grāmatu Tu kopā šķirstīt gribēji, Es teicu: “Mazliet uzgaidi.” Es gultā Tevi apsedzu Un pēc tam lampu izslēdzu, Un izgāju. Kaut būtu es Vēl ilgāk pakavējusies! Jo gadi ļoti strauji skrien, Mazs puisēns izaug ātri vien, Vairs nesēž blakus mātei viņš Un noslēpumus neuztic. Guļ plauktā bilžu gramātas, Vairs spēles netiek spēlētas, Vairs miegā dēls nav jāaijā, Tas viss bij tālā bērnībā. Nu rokas man ir rimušas Un dienas velkas gurdenas. Kaut pagātni atsaukt varētu Un izdarīt, ko lūdzi tu! (Nezināms autors)
|
Mag. Psych. Daina Žurilo
*Materiāla vai tā daļu pārpublicēšanas gadījumā jānorāda: autore Mag. Psych. Daina Žurilo, publicēts no www.psihologukonsultācijas.lv